Tagad, kad nepārprotami ir iestājies rudens, izjūtu vieglu nostaļģiju pēc vasaras saulainajām dienām un atbilstošām izklaidēm. Tāpēc man sagribējās pakavēties pie dažām augusta beigu atmiņām – par kurām vēl neesmu rakstījis. Tad lūk, kā toreiz izrādījās, man diezgan labi izdodas pārvarēt neveiksmes brīžus ar mierīgu apziņu, ka tiem sekos baltā dzīves strīpa.

Piektdienas vakarā mums ar Ramonu bija sarunāts doties vakariņās uz “Cafe del Mar” Vecāķos, lai pabaudītu piejūras noskaņās aizejošās vasaras pēdējo nedēļu. Te nu bija – noskaņojums man bija šķebīgs, bet plānus tomēr neatcēlu – gribēju redzēt viņas reakciju, pasakot, ka zinu par viņas un Dāvja sakaru.

Esmu jauns, azartisks, neatkarīgs un, jā – galīgi nesmuks arī neesmu. Varbūt tieši šo īpašību sajaukums un jaunības maksimālisms ir novedis pie situācijas, ka šobrīd satiekos ar divām skaistām meitenēm vienlaikus. Bet esmu apņēmies, ka tas tā turpināties nevar un man beidzot ir jāizvēlas viena.

Vasara kā likums iet komplektā ar vētrainajām Dāvja dzimšanas dienas ballītēm, kāda tā bija arī šoreiz. Dāvim rūpīgi pārdomātā dāvana, kā iepriekš minēju, tā arī netika laikā piegādāta, bet nepastāstīju, kāpēc. Tad lūk…

Pēc atgadījuma ar ceļa policiju pa ceļam uz jūru, nevaru teikt, ka dienas turpinājums bija perfekts un attaisnoja manas gaidas. Protams, nepatīkamais notikums atstāja savu sāļo pēcgaršu, bet manam negarastāvoklim iemesls bija cits. Ramona bija izaicinoša, kā vienmēr, un savu humora izjūtu atguva uzreiz pēc tam, kad atsākām braucienu. Bet mani tas nez kāpēc nepaķēra.