Vēlējos padalīties ar kādu nesenu notikumu decembrī. Tā bija svētdiena, piecēlos un šoreiz man bija pilnīgi skaidrs, ko es šodien darīšu. Situācija Latvijā tikai pasliktinās dēļ noteiktajiem ierobežojumiem. Tika pieņemts lēmums slēgt ciet visus veikalus, ko es vēl varētu pārdzīvot, un sporta zāles.

Saka, ka šī sociālā distancēšanās un mājās sēdēšana negatīvi ietekmējot ģimenes. Iestrēguši mājās vīri nevarot izturēt savas sievas, sievas savus bērnus, un bērni visu pārējo. Tomēr arī es, kurš pēc paša izvēles dzīvo viens, strādāju no mājām un nejūtos piesiets kādai vietai vai cilvēkam, izjūtu šos ierobežojumus un tie mani spiež pie zemes.

Šī diena sākās ar krūzi kafijas un dziļiem skatiem tālumā. Vēl nebiju pieradis dzīvot 100 metrus virs zemes un katru dienu vēroju apkārt esošās mājas, ielas un mašīnas. Šai bezrūpīgajai nodarbei bija arī cits iemesls.

Kad šai trakajā pasaulē nekas interesants nenotiek, kā vien cīņa ar Covidu, arī mana ikdiena palikusi daudz vienmuļāka, tādēļ nav interesantu stāstu ar ko padalīties. Ne jau tāpēc, ka būtu ļoti likumpaklausīgs pilsonis...

Kad Madara beidzot aizgāja, ievēlos atpakaļ gultā. Es nejutos labi. Paģiras, jā. Fiziski un morāli. Mēģināju aptvert, ka mūsu ar Daci attiecībām ir pielikts punkts. Nekas nav mūžīgs, tas ir skaidrs un es ne uz ko tādu arī nepretendēju. Bet es jutos dubultā uzmests un tas mani pazemoja.