Tātad, konspekts par pagājušo ierakstu: janvāra otrajā pusē, ar Annu bijām aizbraukuši uz manu vecāku vasarnīcu, kur grasījos veikt remontu. Romatiskā nogale laukos izgāzās, jo vasarnīca nebija piemērota palikšanai pa nakti...

Ap Janvāra vidu jau biju pieradis pie valstī noteiktajiem ierobežojumiem tik tālu, ka šķita šī ir normāla mūs dzīves sastāvdaļa. Nevar iet uz zāli? Ok, rīkoju treniņus mājās. Nevar aiziet uz restorānu? Nav problēmu, atbalstu vietējos restorānus ar piegādēm uz mājām. Nav ballītes un klubi? Neko darīt, baudu divvientulību ar seksīgu meiteni mājās.

Man nekad nav patikušas drāmas. Nevar teikt, ka es no tām speciāli izvairītos, drīzāk es  uztveru mierīgi lietas, kuras citi mēdz pārvērst nevajadzīgā drāmā.  Tāpēc strīds ar Annu nespēja izsist mani no manas ikdienas.

Ir iestājies jaunais 2021. gads. Pilns internets klejo ar mēmēm par to cik drausmīgs ir bijis aizgājušais gads. Protams, 2020tais ieies vēsturē ar pandēmiju, amerikāņu rasu cīņām, Kobes nāvi, un citiem negatīviem notikumiem. Tomēr jāsaka godīgi, manā dzīvē šis gads nav rakstāms tikai ar treknu mīnusu.

Es uzskatu, ka mana ikdiena ir interesantiem notikumiem pilna, tieši tāpēc arī rakstu šo blogu. Tomēr pēdējās nedēļas, man sāk likties, ka esmu personāžs kādā ziepju operā.