Kad šai trakajā pasaulē nekas interesants nenotiek, kā vien cīņa ar Covidu, arī mana ikdiena palikusi daudz vienmuļāka, tādēļ nav interesantu stāstu ar ko padalīties. Ne jau tāpēc, ka būtu ļoti likumpaklausīgs pilsonis, bet gandrīz visas izklaides iespējas šobrīd ir aizvērtas. Zinu, ka šobrīd vēl jo aktīvāk notiek dažādas nelegālās ballītes, kas daudziem varētu šķist interesants piedzīvojums, bet man tādām šobrīd galīgi nav noskaņojuma un vēlēšanās. Liekas, ka ballītes pagaidīs līdz būs mierīgāki apstākļi un tikmēr vairāk pastrādāšu un sapelnīšu naudu. Tomēr, lai būtu ko pastāstīt, man radās ideja padalīties ar kādiem interesantiem piedzīvojumiem no manas pagātnes, par ko šobrīd atskatoties varu tikai ierēkt par sevi.


Viens no komiskākajiem atgadījumiem, ko uzreiz atminos, notika kad man bija 19 gadi un biju zaļš puika. Biju beidzis ģimnāziju un tikko uzsācis savas gaitas augstskolā. Kā jau īstam studentam, man nebija ne naudas, ne auto, ne meitenes. Okey, mašīna man bija daļēji pieejama. Regulāri aizņēmos no tēva viņa veco e36, ko tautā mēdz saukt arī par žurku, tomēr to auto nevarēju saukt par savu. Tēvs man to nevēlējās uzdāvināt, bet piedāvāja man to atpirkt no viņa. Tā bija domāta sava veida mācība man, ka nekas nekrīt no gaisa, viss dzīvē ir jānopelna. Tomēr realitātē šo auto izmantoju stipri vairāk, kā es par to samaksāju un man grūti pateikt, vai no šīs pieredzes guvu īsto mācību. Braukājos ar mašīnu laimīgs, kaut arī tā nebija tā mašīna, ar kuru atstāt labu iespaidu un, piemēram, vest meitenes randiņos.


To stāstu tāpēc, ka tieši tad pienāca laiks, kad atstāt labu iespaidu uz meitenēm man bija ļoti svarīgi. Par to arī šis stāsts. Parādījās meitene, kas man ļoti iepatikās. Viņas vārds bija Emma. Atzīšos, es vēl nemācēju īsti ar meitenēm apieties un savaldzināt. Simpātijas bija jau kādu labu laiku, bet nebiju saņēmis dūšu mēģināt to kādā veidā izrādīt. Neesošās iemaņas apburt meitenes toreiz nācās kompensēt ar centību, taču arī tā nāca neveikli, jo biju diezgan kautrīgs. Labi, ka viņa bija manā paziņu lokā un kontakts bija regulārs. 


Tā nu vienā reizē sarunājāmies un padzirdēju, ka viņa dosies uz saviem laukiem Madonā. Arī man bija plāns nedēļas nogalē doties tajā virzienā, jo mani radi nāk no tās puses. Vēlējos apciemot vecmāmiņu un aizbraukt uz vecāku vasarnīcu Vecpiebalgā. Tāpēc saņēmu dūšu un piedāvāju meiteni aizvest un svētdien atvest arī atpakaļ uz Rīgu. Viņa par šādu piedāvājumu bija ļoti priecīga. Man šī bija lieliska iespēja ar viņu palikt ilgu laiku divatā un tuvāk iepazīties. Tā kā apzinājos, ka neesmu donžuāns, tad vēlējos atstāt labu iespaidu savādāk. Mans vecais e36 – žurka – šeit nelīdzēs. Sarunāju no viena laba drauga, ka aizņemšos viņa mersedesu, jo nesen biju palīdzējis viņam ar pārvākšanos un viņš bija mans parādnieks. Pirms devos pakaļ Emmai, es auto aizvedu nomazgāt un nopirku veikalā dažus našķus, ko brauciena laikā varētu kopīgi baudīt. Taču ar šiem tēriņiem manā kontā bija palikuši vien nedaudz vairāk par 10 EUR, kas bija tieši pietiekoši, lai piepildītu degvielas bāku ceļam līdz galamērķim. Atpakaļceļam man nepietiks, bet man jau bija plāns. Ar tiem 10 EUR uzpildīties tepat Rīgā un ar to pietiks līdz Vecpiebalgai, kur es varēšu palūgt vecākiem vēl nedaudz naudiņas, lai tiktu arī atpakaļ līdz mājām. 



Biju tikko savācis Emmu, iebraucis staķikā un sāku pildīt degvielu, un rūpīgi vēroju, lai neieleju vairāk par 10 EUR. Un tikai tad, kad jau biju ielējis 2litrus degvielas, pār mani nāca apgaismība, ko es šobrīd daru??? Es, kā ierasts tēta žurkā, lēju benzīnu, bet drauga aizlienētais mersis bija dīzelis. Vienmēr esmu smējies par tām blondīnēm, kuras benzīna vietā ielej dīzeli vai otrādāk. Šoreiz es pats biju tā blondīne, par ko visi ierēc. Es biju izņēmis uzpildes šļauku, bet galvā bija milzīgs izmisums. Ko lai tagad dara? Vai varu pats kaut kādā veidā dabūt ārā to benzīnu, ko biju ielējis, vai uzreiz man jāsauc evakuatoru, lai ved uz tuvāko servisu un mēģina dabūt visu šļurgu ārā? Tas, protams, nozīmētu arī visa mana plāna izgāšanos. Pirms es paziņoju draugam, ko esmu sastrādājis ar viņa auto, es nolēmu izmēģināt veiksmi vienam SOS zvanam tētim, varbūt viņam būs kādi ieteikumi. Tētis gan par mani pamatīgi pasmējās, gan arī tomēr nomierināja. Viņš stāstīja, ka 2 litri vēl nav nekas traks, bet tagad man ir jāpielej pilna bāka ar dīzeli un tad jau viss sajauksies. Tā pat daži dīzeļu īpašnieki darot ziemā, lai varētu pie lieliem mīnusiem pielaist savus auto. Atceros vēl spilgti to sajūtu – kauns par savu kļūdu, atvieglojums par risinājumu, attapšanās, ka man nav naudas papildus degvielas iegādei, un tad vēl ieraudzīju Emmu vērojam man nepacietīgi no auto salona. Viņa noteikti prātoja kāpēc ātri neuzpildos un nedodamies uz Madonu. Es savā galvā domāju, kā viņai izstāstīt savu muļķību un, pats trakākais, kā viņai uzjautāt, vai viņa man var aizdot naudu pilnai bākai dīzeļa. Tas noteikti bija viens no apkaunojošākajiem brīžiem, ko esmu piedzīvojis. Ar grūtībām un garu seju izstāstīju Emmai situāciju un, svīstošu pieri, uzjautāju aizdot naudu. Tomēr Emma to visu uztvēra mierīgi un pat ar smaidu sejā pieteicās, ka var samaksāt. Novērtēju meitenē pozitīvismu un to, ka izskatījās viņai pat sagādā prieku iespēja palīdzēt. Nākamais apkonojušais brīdis protams bija pie kases, kad man blakus ar kredītkarti stāv meitene un vēlas samaksāt par 2l benzīna un tai pašā laikā arī par pilnu bāku dīzeļa. Pārdevēja uz mani ļoti dīvaini paskatījās, bet tā arī neuzjautāja iemeslu, kāpēc man vasaras vidū vajadzēja gan benzīnu, gan dīzeli.


Visu ceļu uz Madonu, es nebiju īsti savā ādā. Baigās sarunas arī mums nevedās. Vismaz man tā likās, biju nervozs un nepārliecināts. Toties, skatoties uz Emmu, šķita, ka viņai brauciens pat ļoti patika. Viņa smaidīja, iekārtojās ļoti ērti, izēda gandrīz visas M&M konfektes, ko biju nopircis, un jutās arī gana labi, ka varēja man palīdzēt. Es, protams, biju apsolījis, ka atpakaļceļā visu naudu viņai atdošu, bet šķiet, ka viņa izbaudīja iespēju palīdzēt citiem un būt noderīgai. Iespējams tas, cik steidzīgi atdošu naudu, viņu pat īsti neuztrauca.


Kā izrādījās ar to mūsu piedzīvojumi nebija beigušies, jo priekšā vēl bija arī kopīgs atpakaļceļš. Biju apciemojis vecākus, mamma man bija iedevusi naudu, biju apciemojis vecmāmiņu, un izvadājis viņu ar mersi gandrīz pa ½ Latviju. Šķiet, ka uz mani vecmāmiņu mersis atstāja daudz spilgtāku iespaidu, nekā uz Emmu, kura nez vai vispār bija pamanījusi auto marku. 


Atpakaļceļam vectētiņš, kā jau Latvijas laukos pienākas, bākā ielēja vienu kannu dīzelīša, ko lauksaimnieki varēja dabūt bez akcīzes nodokļa. Tā nu varēju doties atkal uz Madonu pakaļ Emmai un varbūt atpakaļceļā uz Rīgu mums beidzot izdosies forši parunāties un beigās saņemšos viņu uzaicināt arī uz īstu randiņu. Biju atkal nomazgājis auto, cik nu tas bija iespējams laukos ar dārza šļūteni un devos uz to pašu vietu Madonā, kur biju izlaidis Emmu. Palīdzēju Emmai iekraut somas un sākām braucienu mājās. Bet jau pēc pāris simts metriem auto sāka rīstīties un beigās apstājās un pielaist to vairs man neizdevās. Ārprāts! Vai tiešām atkal man tā jāizgāžas meitenes priekšā?! Tā nu biju ar drauga auto Madonā, kur nevienu bez Emmas nepazinu un nebija ne jausmas, kas noticis mersim un ko tālāk darīt. Emma arī šoreiz piedāvājās izlīdzēt, jo tuvumā esot kāds ģimenes draugs, kura servisu var atvērt arī svētdienās. Tā nu mūs aizvilka uz servisu, kur viens Emmas draugs speciāli svētdienā atbrauca uz darbu, lai paskatīties, kas tad mūsu karietei ir atgadījies. Vienu gan varu teikt, ka laukos, ja Madonu drīkst tā saukt, visi ir negaidīti izpalīdzīgi. Kamēr apskatīja auto, mūs aizveda atpakaļ uz Emmas māju, kur  man bija pirmā iespēja iepazīties ar Emmas vecākiem. Tas, protams, nav ideālais veids un laiks kā iepazīties ar meitenes vecākiem. It sevišķi, ja viņa vēl nav tava meitene. Par laimi, jau pēc divām stundām Emmai zvanīja, ka auto ir salabots, un varot braukt tam pakaļ. Nākamais jautājums manā galvā bija, nez cik tas remonts man izmaksās… Un vai es vispār varēšu par to samaksāt, vai būs atkal jāprasa Emmai aizņemties? Mamma man bija iedevusi naudu, bet nezināju vai ar to pietiks. Ak šī jautrā studentu dzīve, kad Tu nekad precīzi nezināji, vai ar naudu, kas tev makā un uz kartes, pietiks esošās dienas tēriņiem. Izrādījās, ka degvielas bākā bija nokļuvis gruzis, kas bija aizbloķējis degvielas padevi. Te pie vainas noteikti bija laukos uzpildītā degviela no kanniņas. Meistars man paprasīja tikai 25 eiro, ko es pat varēju samaksāt pats un beidzot varējām doties mājās.


Šī bija viena super apkaunojuša nedēļas nogale. Tomēr, neskatoties uz to, es, apstājoties pie Emmas mājām, atļāvos viņu uzaicināt uz kino. Viņa, man par pārsteigumu, uzreiz atbildēja aptuveni šādi: “Okey, bet filmu izvēlos es. Un šoreiz, lūdzu, visu izmaksāsi Tu! Paldies, ka izvizināji mani”.  Viņa aši izkāpa no auto un iegāja savā kāpņu telpā. Es vēl paliku stāvam un, skatoties uz jau aizvērtajām durvīm, domāju – kā man tas izdevās? Vissliktākā notikumu sērija noveda pie randiņa? Kā tas notiek? Pagriezu ļoti skaļi mūziku un vēlreiz pārdomāju, visu, kas šajā nedēļas nogalē piedzīvots. Par laimi turpmāk ar Emmu man gāja veiksmīgāk, bet to labprāt pastāstīšu citā reizē.



Populārākie raksti

Par mani

Šajā blogā es vēlos dalīties ar savas dzīves detaļām. Tev būs iespēja sekot līdzi manām pārdomām un uzskatiem, kā arī notikumiem, kuri risinās manā dzīvē. Lai ievērotu manu līdzcilvēku konfidencialitāti, tēlu vārdi manos stāstos tiek mainīti un pats izmantošu pseidonīmu Misters X.

Atrašanās vieta

Riga, LV

Jaunākais no Instagram

This error message is only visible to WordPress admins

Error: No connected account.

Please go to the Instagram Feed settings page to connect an account.