Hangover part 4

November 11, 2021

Es atvēru acis un pirmajā mirklī domāju, ka esmu savās mājās, līdz sapratu, ka telpa, kurā esmu pamodies, nav man pazīstama. Es jutos draņķīgi. Uz naktsskapīša es pamanīju ūdens pudeli un iedzēru krietnu malku, lai remdētu briesmīgo paģiru izraisīto sušņiku mutē. Līdz ko piecēlos sēdus gultā, tā uzreiz sajutu pamatīgas galvas sāpes. Tās nebija migrēnas vai koronvīrusa izraisītas galvassāpes, nē, diemžēl es šīs galvassāpes pazīstu pārāk labi – tās bija pamatīgas uzdzīves izraisītas sekas. Jā pareizi, es uzreiz atcerējos, iepriekšējā dienā bija mana vidusskolas drauga un klasesbiedra Mārtiņa vecpuišu ballīte, un kā liecināja manas tās rīta sajūtas, tā ir bijusi vareni laba ballīte. Vēl nebiju visu apjēdzis līdz galam, tikai sapratu, ka esmu pamodies viesnīcas numuriņā. Es piecēlos kājās, lai paskatītos pa logu un saprastu kurā Rīgas galā esmu pamodies. Es jutos tiešām briesmīgi un biju vēl diezgan lielā reibumā. Kad pavēru aizkaru es apjuku pavisam. Manam skatam pavērās pilnīgi nezināma pilsētas ainava. Vēl mirkli es tupi lūrēju uz šo skatu, līdz man pa purnu iebelza realitāte – esmu pamodies citā valstī. 


Tas izklausās kā no kādas filmas vai nākošā “Hangover” turpinājuma, tomēr tā bija taisnība. Godīgi jāsaka, ka līdz, ko es apjēdzu, ka neesmu Rīgā, tā mana atmiņa atgriezās, un, izņemot šādas tādas detaļas, es atceros lielāko daļu notikumu no nakts, kas varētu pretendēt uz manas dzīves vienu no trakākajiem piedzīvojumiem. 


Par visu pēc kārtas: 


Septembra sākumā mans vidusskolas klasesbiedrs Mārtiņš bija nolēmis precēties. Lai arī mēs neuzturam vairs regulāru kontaktu, kādreiz bijām ļoti labi draugi, un es biju ļoti pagodināts, ka esmu ielūgts uz viņa kāzām un vecpuišu ballīti. Tomēr pašas ballītes sākums bija kaut kāds pilnīgs fiasko. Man nezināmu iemeslu dēļ tā notika ceturtdienā nevis vīkendā, un mēs satikāmies Vecrīgā 17.00 vienā no āra terasēm. No 11 džekiem, kas piedalījās ballītē, trijiem nebija derīga Covid sertifikāta, tāpēc visas aktivitātes bija paredzētas āra terasēs. Tomēr nekādas aktivitātes jau nemaz nebija ieplānotas. Jau pašā sākumā sapratu, ka vedējtēvs nebija īpaši iesprindzis organizējot un plānojot šo ballīti. Mēs satikāmies Cuba bāra terasē, izdzērām pa pāris šotiem, un tad plānojām uz kuru bāru mēs iesim tālāk. Nebija nekādas izklaides programmas vai plāna, bet vienkāršs pubcrawl 11 džeku izpildījumā. Ok, nav jau tā, ka mums negāja jautri, bet priekš vecpuišu balles pietrūka kādu trakulību. Tiesa gan, mēs dzērām jau no paša sākuma diezgan daudz, un pēc pāris stundām, kad bijām tikuši līdz Tallinas ielas kvartālam, mēs bijām jau diezgan normālā stadijā. Tur arī aizsākās saruna, kas ātri vien pārvērtās vienā trakā piedzīvojumā. 


Mārtiņa brālis Andis Erasmus studiju programmas ietvaros bija studējis Kopenhāgenā, un viņš vakara gaitā jau sāka krist citiem uz nerviem ar “bet Kopenhāgenā ir tā un šitā” stāstiem. Principā viņš nolika Rīgas izklaides un naktsdzīves realitāti salīdzinājumā ar Kopenhāgenas tusiņu atmosfēru. Vienā brīdī sajutām izteiktu zālītes dūmu smaržu un intereses pēc sākām pētīt apkārtni, lai saprastu kurš šajā publiskajā telpā ir tik drošs, lai atklāti uzvilktu kāsi. Tajā brīdī Andis sāka mums stāstīt par Kristiāniju. Godīgi sakot, līdz tam par tādu neko nebiju dzirdējis, bet Anda stāsti mani reāli ieinteresēja. Vairāk par Kristiāniju varat izlasīt iegūglējot Freetown Christiania, vai noskatīties neskaitāmus video par to YouTube, bet priekš tiem, kam padziļināti neinteresē šīs vietas vēsture un realitāte, varu paskaidrot, ka tā ir kā tāda neliela hipiju komūna, mikrovalsts Kopenhāgenas viducī, uz kuru tehniski attiecas visi Dānijas likumi, bet faktiski tai ir sava pašpārvalde un Kopenhāgenas municipalitāte pārāk daudz nejaucas ar savu jurisdikciju Kristiānijas ikdienas norisēs. Piemēram, viena lieta ar ko tā ir slavena, ir brīva marihuānas lietošana Kristiānijas teritorijā, neskatoties uz to, ka Dānijas likumi to neatļauj. Andis runāja tik aizrautīgi, ka es vienā brīdī vienkārši iesaucos: “Aiziet! Braucam!” Visi nosmējās, un jokojot sāka runāt, kā mēs varētu tagad iekāpt taksī un braukt uz lidostu lai dotos uz Kopenhāgenu. Kamēr viņi jokoja es telefonā pārbaudīju kādas ir iespējas šo spontāno dzēruma ideju pārvērst realitātē. Es atklāju, ka pēc nedaudz vairāk kā divām stundām bija Norwegian tiešais reiss uz Kopenhāgenu, un tāpēc apstādināju pārējo puišu sarunu un pilnā nopietnībā piedāvāju tūlīt pat iegādāties biļetes un braukt uz Lidostu, lai dotos uz Dānijas galvaspilsētu! Visi uz mani skatījās, tā it kā es nebūtu īsti normāls. Jā, es tajā brīdī biju iedzēris, un man pietrūka kāda trakulība, tomēr tik un tā es uzskatīju, ka šī ir sasodīti laba doma. Izvērtās karstas diskusijas un daži no vecpuišiem sāka pieļaut domu, ka principā viņi varētu tikt vaļā no rītdienas darīšanām, un šī trakā ideja sāka izklausīties aiz vien reālistiskāka. Uzreiz jau automātiski atkrita tie 3 kuriem nebija derīga Covid sertifikāta. No pārējiem 7 čaļiem 2 uzskatīja, ka šis viss nav reāls piedāvājums, 2 citi atteicās finansiālu apsvērumu dēļ, bet es Andis, Dāvis un Mārtiņš bijām ar mieru šim trakajam piedzīvojumam dot zaļo gaismu. Jo īpaši bija prieks, ka pat līgavainis Mārtiņš bija ar mieru, jo šķiet arī viņš bija vīlies tik pliekanā vecpuišu ballītē. Es atgādināju, ka jārīkojas tagad – uzreiz, līdz lidojumam ir tikai nedaudz vairāk kā 2 stundas, un sagaidījis pēdējo piekrītošo apstiprinājumu no maniem 3 līdzbraucējiem, es iegādājos mums 4 biļetes uz Norwegian reisu B738 Rīga-Kopenhāgena kas izlidoja no Rīgas 23.20.


Pārējie puiši bija vienlaicīgi gan dusmīgi uz mums, ka mēs viņus pametam, gan arī likās, ka viņi mūs nedaudz apskauž. Mums visiem četriem līdzi jau bija pases, vai ID, lai varētu uzrādīt sertifikātu, ja ballīte turpinātos iekštelpās, tāpēc dokumentiem uz mājām pakaļ nevajadzēja doties. Nolēmām, ka zeķes rītdienai, apakšveļu un papildus drēbes nopirksim tur uz vietas, tā būsim apvienojuši vecpuišu balles piedzīvojumu ar shoppingu. Ierāvām pa pēdējam šotam un izsaukuši taksi devāmies uz lidostu šajā trakajā piedzīvojumā. 



Nonākuši lidostā, mēs sapratām, ka esam ieradušies pat pārāk laicīgi. Nebija pilnīgi nekādas rindas uz drošības pārbaudi, un lidosta bija neparasti tukša. Apsēdāmies bārā, un izdomājām pasūtīt kafiju un nedaudz atžirgt. Plāns bija ballēties visu nakti Kopenhāgenas naktsdzīvē, jo vēl Tallinas ielas kvartālā esot, mēs izpētījām, ka Dānija ir atcēlusi visus ierobežojumus naktsdzīvei tiem, kam ir derīgs Covid sertifikāts. Caur booking.com mēs rezervējām viesnīcu, un sākām meklēt uz kurieni mēs dosimies kad būsim iečekojušies tajā. Andis sāka sūtīt ziņas saviem Kopenhāgenas draugiem, kad pēkšņi Mārtiņš sacēla paniku, ka mēs izskatāmies pārāk aizdomīgi priekš lidostas, un mūs nelaidīs lidmašīnā, jo esam 4 džeki uz kuriem kopā nav pat tik daudz kā viena mugursoma. Savā ziņā viņam bija taisnība. Mēs neizskatījāmies pēc tipiskiem lidmašīnas pasažieriem, bet drīzāk tā it kā būtu netīšām iekāpuši tramvajā. Mārtiņa raizes pārgāja uz mums visiem, un tā kā līdz bordingam vēl bija vismaz pusstunda, mēs izdomājām TAX FREE veikalā sameklēt kaut kādu mugursomu un piekrāmēt to ar šmīgu, lai mums būtu vismaz kaut kāda bagāža līdzi. Vēlāk gan Dāvis noteica, ka ja jau mēs esam izgājuši cauri lidostas drošības sistēmai bez aizrādījumiem, tad visticamāk mūs par teroristiem neviens neuzskata.


Mēs ieradāmies Kopenhāgenā īsi pirms pusnakts pēc vietējā laika. Paņēmām taksi un devāmies uz viesnīcu. Taksistam izstāstījām mūsu šīsdienas piedzīvojumu, un prasījām, kur viņš mums ieteiktu doties. Viņš deva ļoti vispārinātus ieteikumus un ieteica pāris rajonus, kur naktsdzīve ir visaktīvākā. Kad jautājām viņam par Kristiāniju, viņš norādīja, ka pēc pusnakts tur labāk nedoties. Prasījām kāpēc? Vai tur ir bīstami? Viņš teica, ka bīstami nav, bet tik un tā viņš neiesaka tur būt naktī. Teica, lai labāk dodamies tur agrā pievakarē, mums kā tūristiem tā esot labāk. Arī Andis jau bija saņēmis ziņas no saviem draugiem ar vairākiem ieteikumiem kur doties, un neviens no tiem nebija Kristiānija. Jāpiezīmē, ka mēs vēl līdz tam brīdim nebijām nopirkuši atpakaļbiļeti, un lidostā bijām sarunājuši, ka atpakaļ biļeti pirksim rīt kad būsim pamodušies, un tad arī izlemsim, vai paliksim te vēl vienu nakti vai nē. 


Iečekojāmies viesnīcā un devāmies uz mūsu pirmo tusiņu vietu – veco Kopenhāgenas gaļas tirgu, kurš ir pārtapis par restorānu un tusiņu vietu. Tāds nedaudz līdzīgs mūsu Tallinas kvartālam, tikai šikāks, vairāk dažādības un ne tik sabrucis un noskrandis. Mēs izstaigājām pāris bārus tur, un nobāzējāmies Jolene Bar. Stilīgs, bet nepretenciozs bārs/klubs kur šķita ir atļauts viss kas nav aizliegts. Tur arī manīju ko tādu, ko Rīgas klubos bieži neredzēsi. Lai arī tas nebija varavīksnes bārs, bet vienā stūrī kaislīgi skūpstījās divas meitenes, un apkārtējie tam nepievērsa nekādu īpašu vērību. Tikai mēs, “lauķi no Latvijas”, par to nevarējām pārstāt sajūsmināties. 


Tā kā mēs atsākām dzert jau lidmašīnā, un arī taksī sākām tukšot mūsu līdzpaņemto šmigu, tad jau no šī vecā gaļas tirgus es sāku šo to neatcerēties. To kāpēc mēs izdomājām doties prom es arī neatceros, bet zinu, ka mēs braucām ar taksi uz nākamo vietu, ko mums bija ieteikušas vietējās meitenes, ar kurām sapazināmies Jolene barā. Diemžēl mums neizdevās tās meitenes pierunāt doties mums līdzi, jo viņām bija jāstrādā nākamajā dienā, bet viņas mums paskaidroja, ka parastie klubi šovakar būs pustukši un ātri slēgsies ciet, tā kā ir darba diena, bet klubs uz kuru mēs tikām “nosūtīti” bija studentu iecienīta vieta un ceturtdienās tas parasti esot pilns un uzdzīve notiek līdz rītam. No šīs vietas man jau ir tikai epizodiskas atmiņas. Atceros, ka mana misija bija nokoļīt kādu vietējo meiteni, un mums pat sanāca satusēt ar vietējo kompāniju, kurā bija vairākas meitenes un pāris džeki, bet tik līdz runa sākās par došanos uz viesnīcu, tā meiteņu interese pazuda. Jāatdzīst, es arī biju pamatīgā pālī, un visas mans atmiņas par notikumiem šajā klubā ir pamatīgi miglainas. Es neatceros kā mēs tikām no tā prom, un kā tieši nokļuvām atpakaļ viesnīcā. Kaut kā pa miglai es atceros, ka gājām ar Dāvi pa ielu un skaļi dziedājām, bet kur bija pārējie to arī es nevaru atcerēties. Es sen nebiju tā pielējies kā šajā reizē. 



Tas mani atgriež brīdī, ar ko sāku šo ierakstu. Pamatīgu paģiru mocīts, es stāvēju savā viesnīcas numuriņā, un sapratu, ka man ir jāsameklē mani pārējie pudeles brāļi. Uzvilku T-kreklu un bikses un devos meklēt Dāvi uz viņa numuriņu. Pēc pamatīgas klauvēšanas Dāvja piepampusī seja atvēra istabiņas durvis, un, ieraudzījis mani, viņš pajautāja: “Mēs patiešām esam Kopenhāgenā? Tas notika pa īstam?” Es sasmējos, un mēs sākām līmēt kopā filmu. Vēlāk satikāmies visi četri un tad jau vakardienas gaitās melno plankumu sāka palikt aiz vien mazāk. Kopēji nolēmām, palikt te vēl vienu dienu, un doties atpakaļ uz Rīgu sestdien. Izlēmām pavadīt mierīgu dienu, pastaigāt pa pilsētu vakarā nedaudz salāpīties un beidzot aizdoties arī uz to Kristiāniju.


Kopenhāgena tiešām ir ļoti forša pilsēta. Es pats neesmu baigais riteņbraucējs un riteņbraucēju infrastruktūras piekritējs pilsētvidē, bet Kopenhāgenai tie riteņbraucēju tūkstoši piestāvēja. Bijām arī uz Kristiāniju. Ļoti īpatnēja vieta. Man hipiju vērtības ir pavisam svešas, bet fakts, ka šāda vieta pastāv modernas Eiropas valsts galvaspilsētas centrā, man ļoti patīk. Ir kaut kāds šarms un pievilcība lietām un vietām, kas nav līdzīgas nekam citam, un uz ko parastie noteikumi nepakļaujas. Es gan nezinu, kāpēc mums te neieteica nākt naktī, un varbūt šī vieta pārvēršas pēc pusnakts, bet piektdienas pēcpusdienā kad bijām tur mēs, tad Kristiānijā valdīja tikai valdzinoši pozitīva atmosfēra marihuānas dūmu smaržas pavadībā. Diemžēl, šajā vietā nav atļauts uzņemt fotogrāfijas, jo kā saka “kas notiek Kristiānijā, tas lai arī paliek Kristiānijā”, un visās publiskajās vietās par to tiek atgādināts ar grafiti palīdzību, bet visinteresantāk man šajā vietā šķiet tas, ka te ne vien ir bāri, sīkbodes un mākslinieku darbnīcas, bet pa vidu tam visam, te dzīvo arī cilvēki un tiek vietotas ģimenes. Ļoti jocīga vieta. 



Pārējais Kopenhāgenā pavadītais laiks pagāja bez īpašiem piedzīvojumiem, ja neskaita to, ka es pilnīgi biju aizmiesis, ka piektiedas vakarā man bija sarunāts randiņš ar Alisi. Blandoties, pa kopenhāgenu līdz vakaram man bija izlādējies telefons. Kad tikām atpakaļ viesnīcā, es uzliku lādēties un islēdzu mobilo, un pamanīju 3 neatbildētus zvanus, un kādas 10 ziņas no Alises. FAAAAK….. Viss šis Kopenhāgenas piedzīvojums man lika aizmirst, ka mums ar Alisi bija sarunāts randiņš – Dailes teātra apmeklējums. Viņa bija sapucējusies un ieradusies uz teātri, kamēr es tusējos pa Kopenhāgenu. Tagad viņa bija reāli dusmīga, un es sapratu, ka esmu viņai parādā ko grandiozu, lai izpirktu savu vainu.

Jebkurā gadījumā sestdienas rītā mēs devāmies mājās. Viss šis piedzīvojums man pierādīja tikai vienu, ka, lai arī ir vērīgi plānot un pārdomāt savus lēmumus, vislabākie piedzīvojumi parasti sākas ar traku un spontānu ideju! 


Seko man arī Instagram vai Facebook profilos – pievienojies, lai pirmais uzzinātu par jaunākajiem bloga ierakstiem!



Populārākie raksti

Par mani

Šajā blogā es vēlos dalīties ar savas dzīves detaļām. Tev būs iespēja sekot līdzi manām pārdomām un uzskatiem, kā arī notikumiem, kuri risinās manā dzīvē. Lai ievērotu manu līdzcilvēku konfidencialitāti, tēlu vārdi manos stāstos tiek mainīti un pats izmantošu pseidonīmu Misters X.

Atrašanās vieta

Riga, LV

Jaunākais no Instagram

This error message is only visible to WordPress admins

Error: No connected account.

Please go to the Instagram Feed settings page to connect an account.