Ir 3.00 naktī, es šobrīd atrodos Londonas centrā, uz ielas. Man apkārt svilpo dzestrs vējš, ceļmalas pilda atkritumu mākoņi un šur tur skaļos baros pārvietojas piedzērušies britu jaunieši. Tās visas ir zīmes, ka šonakt Londonā notikusi kārtējā brīvdienu ballīte. Par šīm ballītēm un to vulgāro dabu jau iepriekš biju dzirdējis, taču šoreiz arī es biju viens no upuriem.

Sāksim no sākuma – apmeklēt Londonu bija spontāns lēmums. Viens no maniem bērnības labākajiem draugiem Roberts ir ērti iekārtojies dzīvei Londonā. Kārtējo gadu viņš izsūtīja ielūgumus uz savu dzimšanas dienu un kā katru gadu jau grasījos rakstīt atbildi – netieku, daudz darba, vēlētos būt tur. Bet tad pats pieķēru sevi pie šīs domas absurduma. Skaļi sev atgādināju, ka šoreiz viss ir citādi. Man ir brīvs laiks, mani “nespiež finanses”, gluži pretēji – laiks kādam piedzīvojumam!

Tā, nu, es nopirku biļetes, pirms vēl atbildēju draugam, ka tieku un būšu. Pārsteidzoši, viņš to uztvēra pavisam mierīgi ar vārdiem: “Labi, sagatavojies gada labākajai ballītei!” Atlikušo nedēļu, pirms došanās uz Londonu, es veltīju darbam, lai vēl vairāk nodrošinātos, ka esmu gatavs jebkādiem tēriņiem. Kā nekā Londona ir viena no dārgākajām vietām, un mans draugs… teiksim tā – viņš zina, kā naudu likt lietā, lai labi pavadītu laiku.

Ierodoties Londonā, mani pārņēma pazemīgas izjūtas. Visa pilsēta, šķiet, kā milzīga, pārdomāta mašīna, lai radītu naudu, tērētu naudu un atkal vēl vairāk pelnītu un tērētu. Parasti tas mani ir nedaudz biedējis, jo pat apkopējs šeit pelna un tērē vairāk kā Latvijā uzņēmuma direktors. Bet šoreiz apzināti varēju cīnīties ar šo bijību. Un tā, satiekoties ar Robertu un viņa draugiem, uzreiz gājām uz Sky Garden restorānu augstceltnē ar skatu uz Londonas centru. Vakariņu laikā Robis dalījās ar stāstiem par piedzīvojumiem Londonā un es centos neatpalikt – atgādināju par latviešu daiļavām un padalījos ar savu jaunāko piedzīvojumu ASV. Robis smaidot atzina, ka mājās tomēr ir visforšākās meitenes, taču apsolīja nākamajās dienās parādīt uz ko ir spējīga Londonas naktsdzīve. Lai notiek! Pirms došanās ielās, tā kā Roberta dzimšanas diena vēl nebija pienākusi, uzstāju, ka samaksāšu rēķinu.

Nākamās dienas īpašās detaļās atstāstīt nespēju. Manā galvā virmoja vienādas daļas adrenalīna, alkohola radīta pozitīvisma, pārsteiguma par redzēto un vēlme katru momentu piedzīvot atkal un atkal. Zinu, ka pēc Gordon Ramsey restorāna devāmies uz “chill out” klubu ar garšīgākajiem Mohito kādus esmu dzēris. Atceros, ka aizrautīgi runājoties ar vietējiem draugiem jau atradāmies naktskluba priekštelpā. Miglaini atminos, ka dejoju ar meitenēm, uzsaucu visiem šotus, personīgi pateicu dīdžejam, ka mīlu viņa mūziku. No nākošās dienas atceros rītu drauga dzīvoklī, kas acīmredzot bija cietis no iepriekšējā vakara afterparty. Jutos vēl tuvāks ar vietējo draugu kompāniju. Nākošās dienā atkārtojām iepriekšējo scenāriju, vēl trakāk un skaļāk. Nedēļas nogales kulminācija bija pašas dzimšanas dienas svinības ar mājas ballīti. Par laimi, man vairs nebija jāiepazīstās ar viesiem, jo lielāko daļu jau zināju no iepriekšējo dienu pasākumiem. 

Arī pēdējo dienu pavadījām līdzīgā manierē. Taču šoreiz man bija iespēja izrauties no kompānijas uz pāris stundām. Iemesls bija meitene, ar kuru biju dejojis jau pirmajā vakarā, taču tikai dzimšanas dienas svinībās saņēmos viņu uzrunāt. Nezinu, kā man tas izdevās, taču šeit nu mēs bijām. Es un Michelle. Es, latvietis, kas ar akcentu runāja angliski. Michelle, kura bija 22 gadus jauna, turīga angļa meita, kas vēl meklē savu dzīves jēgu, taču teicami prot izklaidēties. Viņas tumsnīgā āda kontrastēja ar perfekti balto smaidu, un jaukākais viņas ieradums bija dzīvīgi smieties un tad, it kā sakautrējoties par savu emociju tiešo izpausmi, piemīlīgi piekārtot matus un ieskatīties acīs. Lai gan šajā brīdī biju pilnībā iemīlējies, es tomēr sapratu, ka šis skatiens meitenei ļaus lauzt simtiem sirdis nākamo gadu laikā. Vakara turpinājums tika pavadīts ļoti labi, iepazīstot vēl vienu Londonas dzīves daļu, ko nebiju cerējis iepazīt, taču šis bija mans pēdējais vakars Londonā, tāpēc negribot šī harmonija bija jāpārtrauc. Ātri saģērbos un apsolīju drīzumā atkal braukt ciemos. Nezinu, cik viņai šis teikums šķita patiess, nezinu, cik man šķita reāli, ka viņa mani vēl gaidīs, ja ieradīšos vēlreiz. Taču sev apsolīju vismaz mēģināt.

Lai manu ceļojumu padarītu vēl interesantāku, Ryanair aplikācija bija izspēlējusi ar mani pamatīgu joku. Pamanīju, ka netīšām rezervējot biļetes, esmu sajaucis datumus, un atpakaļceļa biļete man nopirkta pēc mēneša – martā. Mēnesi šeit netaisos dzīvoties, tāpēc man nepieciešama jauna biļete. Kamēr apsvēru dažādus variantus kā tikt atpakaļ uz Latviju, izdzirdēju dažus draugus runājot par viņu gaidāmo ceļojumu uz Maroku. Par godu manam pēdējam vakaram Londonā, izlēmām iedzert viskiju un sāku jau apsvērt, vai nevajadzētu pagarināt brīvdienas ar ceļojumu uz Maroku. Arī draugi neiebilda pret šo ideju, bet gan izrādīja sajūsmu. Pēc pāris glāzēm kaut kādā brīdī attapos telefonā pētot aviobiļešu reisus no Londonas uz Maroku un drīz jau biju nopircis nevis biļeti mājās, bet uz Āfriku! Sakarā ar to, ka man nav līdzi ne šorti, ne saules brilles, bet Marokā ir ap trīsdesmit grādiem karsts, šis varētu būt interesants un diezgan aizraujošs piedzīvojums. Lai notiek!

Nākamajā rītā sapratu, ka iepriekšējā vakarā tikuši pieņemti, iespējams, pārsteidzīgi lēmumi, bet neļāvu sev neko nožēlot. Uz savu Rīgas lidmašīnu, protams, neaizbraucu. Par cik mana aviobiļete uz Rīgu izmaksāja 16 EUR, to vispār nav vērts pieminēt kā zaudējumu. Un ieguvums no šī lēmuma noteikti būs lielāks – atceroties ceļojumu uz ASV, joprojām pārņem prieks. Galu galā – dzīvojam vienreiz! Pa dienu krāmēju mantas un iepirkos savam nākamajam piedzīvojumam, bet vakarā ar tiem draugiem, kuri izvēlējās palikt Londonā ne doties tālāk piedzīvojumos, tikāmies bārā, lai atvadītos. Tā kā mana lidmašīna izlidoja agri no rīta, tad  kavēties ar draugiem bārā nevarēju pārāk ilgi. Iedzērām pāris dzērienus, pāris šotus, pateicos par viesmīlību un atkārtoju solījumu ko devu Michelle – es būšu atpakaļ! Un ar šiem vārdiem es devos uz viesnīcu pēc mantām, un tad meklēt taksi, lai dotos uz savu agrā rīta reisu.

Tā, nu, es nonācu uz ielas 3.00 naktī, visapkārt pazīmes no kārtējās Londonas ballītes, pirmā iespēja man galvā apkopot domas par piedzīvoto. Neskatoties uz fantastiski pavadīto laiku, biju kļuvis par vienu no neskaitāmajiem Londonas ballīšu upuriem, kas dodoties prom jau plāno, kad varēs atgriezties. 

 

Piedzīvojums turpinās…

Par mani

Šajā blogā es vēlos dalīties ar savas dzīves detaļām. Tev būs iespēja sakot līdzi manām pārdomām un uzskatiem, kā arī notikumiem, kuri risinās manā dzīvē. Lai ievērotu manu līdzcilvēku konfidencialitāti, tēlu vārdi manos stāstos tiek mainīti un pats izmantošu pseidonīmu Misters X.

ATRAŠANĀS VIETA

Riga, LV

Array

This error message is only visible to WordPress admins

Error: API requests are being delayed for this account. New posts will not be retrieved.

Log in as an administrator and view the Instagram Feed settings page for more details.