Piektdienas vakars. Ramona pavadīja laiku kaut kādā tematiskā meiteņu ballītē – kas mani it nemaz neuzrunāja. Tāpēc devos ar pāris čomiem pasēdēt 8Lounge bārā. Noskaņots biju vairāk uz mierīgu pasēdēšanu un laicīgu mājās nokļūšanu. Tikko biju to sev atgādinājis, ieskatoties pulkstenī, kad mani pārsteidza telefona zvans. Pirms atbildēt, vēl kādu laiku raudzījos telefona ekrānā kā noburts, nevarēju noticēt, ka man zvana viņa!

Pārmijot dažus vārdus, sapratu, ka Dace nav īsti savā ādā – viņa ar grūtībām varēja parunāt un vēl grūtāk bija izdibināt, kur viņa tagad atrodas. Dace bija piedzērusies teju līdz samaņas zudumam un lūdza atbraukt viņai pakaļ. Ka viņa esot kaut kādā benzīntankā šosejas malā, viena pati. Labi, ka biju kā reiz noīrējis autiņu uz laiku, kamēr tikšu pie jauna spēkrata (BMW protams).

Nez kāpēc meitenes par džekiem atceras tieši tad, kad viņām kaut kas ir vajadzīgs, bet atstāt Daci šādā stāvoklī šosejas malā kaut kur mežā man neļāva sirdsapziņa. Un man arī nebija noskaņojuma dzēlīgiem jokiem par stalkingu un viņas iepriekšējiem draudiem uzsūtīt man virsū policiju par mēģinājumiem ar viņu sazināties. Dace nebija pat spējīga uzturēt sarunu, kur nu vēl vārdu cīņu. Lai nu kā, patiesībā biju priecīgs, ka šādā brīdī viņa zvana tieši man.

Palūdzu viņai atsūtīt WhatsApp savu lokāciju un piekodināju neizkustēties no vietas ne pie kādiem apstākļiem. Vēlāk noskaidrojās, ka Dace bijusi uz draudzenes kāzu svinībām. Kad ballīte bija galā, vienīgā iespēja tikt mājās bija kopā ar vienu paziņu un viņas čali, kas bija skaidrā. Vienā brīdī meitenei sāka likties, ka Dace karas kaklā viņas puisim. Izcēlās pamatīgs strīds, kas draudēja no lamu vārdu apmaiņas pārtapt matu plēšanā. Meitene paziņoja, ka ar to padauzu nekur tālāk nebrauks. Varu iedomāties, ka čalis juties sprukās. Nepakļauties savas draudzenes pavēlei varēja izskatīties tā, it kā viņam Dace patiešām būtu “sacēlusi krāniņu”, kā viņa pati bija izteikusies. Viņi piestāja benzīntankā, lai uzpildītos. Dace, atgriezusies no tualetes, saprata, ka viņu vairs neviens negaida un ka visas viņas mantas, izņemot telefonu, bija palikušas mašīnā. Lai arī ko tas čalis sev bija izdomājis par attaisnojumu, atstāt noreibušu meiteni benzīntankā manās acīs izskatījās pēc pēdējās gļēvulības. Uzskatu vardarbību par vājuma pazīmi, bet tajā brīdī man sagribējās ar dūri kārtīgi izkrāsot tam čalim seju.

Uzreiz pēc iekāpšanas manā mašīnā, Dace burtiski atslēdzās. Par cik ar Daci sarunāties nebija iespējams, un viņas dzīvokļa atslēgas bija palikušas somiņā, atlika viens variants – braukt uz manām mājām. Brauciens, kura laikā Dace saldi gulēja, bija daļēji atgriezis viņai runas spējas. Bet, ņemot vērā to, ko viņa sarunāja, tās negāja komplektā ar spriest spējām! Pirms Dace uzsāka “kratīt sirdi”, biju pagatavojis viņai tomātu sulu ar pipariem, lai, kā man likās, mazinātu draudošo paģiru sekas, kamēr viņa pati lūdza ieliet vēl vīnu. Piepildīju vīna glāzi ar sulu un iekārtojos viņai blakus uz dīvāna. Viņa toreiz esot pārspīlējusi un to nožēlo. Kāzās viņa ir sapratusi, ka starp mums ir patiesa dzirksts un arī viņa pati kādu dienu grib ģimeni un bērnus. Viņa grib pati savas kāzas pludmalē, ceriņkrāsas kleitā un dzīvās mūzikas pavadījumā. Mēs esam ļoti saderīgi un es būšot lielisks tēvs! Jo ilgāk viņa runāja, jo vairāk man gribējās ieliet arī sev tomātu sulu, bet atjauktu ar pamatīgu vodkas devu. Uz brīdi atstāju Daci, lai aizietu uz tualeti. Kad atgriezos, atradu viņu aizmigušu uz dīvāna un izlēmu nemodināt. Novilku viņai kurpes un apsedzu ar segu. Tiešām negaidīts vakara iznākums – līdz šim manās mājās meitene nekad nav aizgājusi gulēt apģērbta. Piedevām pēc tam, kad mani teju vai bildinājusi. Ja neņem vērā, ka Dace alkohola reibumā mēdz pārspīlēt un izdarīt gājienus, ko vēlāk nožēlo, šis tas no viņas teiktā mani pat aizkustināja. Bet kopaina tāpat likās nereāla, nelaikā un nevietā. Es cerēju, ka no rīta viņa to visu būs aizmirsusi un nebūs jāpiedzīvo neveikli brīži.

Sapnī sajutu maigus pieskārienus un siltu ķermeni man pieglaužamies. Kad atvēru acis, sapratu, ka tas notiek pa īstam. Dacei vēl bija slapji mati pēc dušas. Viņa skūpstīja man kaklu, vēderu, slīdot aizvien zemāk. Tik strauju notikumu pavērsienu nebiju gaidījis… Viņas mute cieši apņēma mana uzbudinājuma epicentru un nelaida vaļā līdz brīdim, kad satvēru viņu un uzsēdināju sev virsū. Kā man šķiet, ir vairāki seksa noskaņojumi. Ir kaislīgais, izlīguma sekss. Un ir tāds, ļoti maigs, izjusts, kā mums ar Daci tajā rītā. Es nezinu, kas tam bija par iemeslu. Bet varbūt viss kopā. Vienīgais, kas mani padarīja nedaudz uzmanīgu, bija tas, kā viņa ilgstoši un it kā caur rozā mākoni uz mani skatījās. Likās, ka viņa atrodas uz kaut kādas tikai viņai zināmas frekvences. Es negribēju tajā iedziļināties un par laimi Dace arī neturpināja vakarnakt izskanējušo tēmu. Pagatavoju mums brokastis, ko lēnā garā ēdām turpat gultā, kad man pienāca ziņa no Ramonas: “Laižam uz jūru! Būšu pēc 20 minūtēm. Neģērbies!”

Pēc meiteņu ballītes Ramona plānoja vairākas dienas pavadīt pie māsīcas Kuldīgā, bet, acīmredzot, plāni mainījās… Sāku drudžaini domāt, kā labāk rīkoties: izdomāt ieganstu, kāpēc nevaru tagad doties ar Ramonu uz jūru, vai arī 20 minūšu laikā tikt vaļā no Daces. Pirmo reizi jutos sprukās – es vienlaicīgi gribēju doties abos virzienos, bet sapratu, kas tas nav iespējams. Viņas nekādā ziņā nedrīkstēja viena par otru uzzināt! Cik man zināms, Dace un Ramona aizvien atradās viena pret otru karojošās pusēs. Un es pa vidu… es patiesībā nevēlos būt attiecībās, bet tā visu laiku sanāk. Nekāds iegansts Ramonu tāpat neapstādinātu, tāpēc bija jādomā, kā maigi un neizraisot aizdomas likt Dacei noprast, ka viņai laiks doties. Jutos atvieglots, kad Dace pārtrauca manas auļojošās domas, vienkārši pasakot: “Man nedaudz sāp galva. Es laikam braukšu mājās.” Vēl mirkli viņa uz mani raudzījās tā, ka nevarēju atšifrēt, vai cerībā, ka mēģināšu viņu atrunāt, vai lai kaut ko svarīgu man pateiktu. Laika vairs nebija daudz, riskēju, piedāvājot aizvest viņu uz mājām, bet par laimi Dacē atmodās jau pazīstamā emancipācija, nē, viņa izsaukšot taksi.

Pēc pārdesmit minūtēm Ramona sēdēja man blakus autiņā, un es aizvien jutu nelielu adrenalīna devu par to, cik veiksmīgi izdevusies šī rokāde. Sāku ticēt, ka tas ir likteņa pirksts.
Braucot uz Saulkrastiem, aizvien tik pacilātā noskaņojumā, ka nemaz nedomāju par pieļaujamā ātruma limitu, pēkšņi nez no kurienes man aizmugurē parādījās jauna Škoda ar mirgojošām bākugunīm. Pirmais skaties, protams, bija spidometrā, kas rādīja nedaudz virs 110 km/h. Apstājoties uzreiz sapratu, par ko būs runa. Pienāca apaļīgs policists un lūdza uzrādīt dokumentus. Uzreiz juzdamies vainīgs, viņam jautāju: “Cik tad īsti bija?” Policists atbildēja, ka 156 un ka es varēšot nedaudz atpūsties no vadītāja apliecības. Tajā brīdī man galvā eksplodēja bumba. Ko, ko, ko? Kādi 156? Zinu, ka nedaudz pārkāpu atļauto ātrumu, bet ne jau tik dramatiski. Arī mana intonācija un seja izmainījās. Pieprasīju, lai policisti stādās priekšā un parāda man pārkāpuma video. Policists ignorēja manas prasības. Teica, ka dosies uzrakstīt protokolu un ka video es redzēšot Gaujas ielā pie galvenā inspektora. Tajā brīdī es paķēru telefonu, izkāpu no mašīnas un teicu, ka es neesmu braucis ar 156 km/h. Braucu ar 110/120. Par tādu pārkāpumu tiesības nost neviens neņem. Policistiem redzot, ieslēdzu diktofonu, un vēlreiz atkārtoju, lai stādās priekšā un parāda man video. Policista acīs parādījās satraukts skatiens un viņš sāka mīņāties uz vietas. Uz brīdi man likās, ka esmu viņu saniknojis un tūlīt tikšu guldīts uz asfalta ar saslēgtām rokām uz muguras. Bet policists tikai saskatījās ar savu kolēģi, paņēma manus dokumentus un nometa tos zemē man pie kājām. Tad, neko nesakot, ātri aizbrauca prom.

Nožēloju, ka ieslēdzu diktofonu, nevis uzņēmu video, lai man būtu pierādījumi par šo atgadījumu. Tas laikam bija neveiksmīgs kukuļa izspiešanas mēģinājums, jo viņi domāja, ka pats iespējams nemaz nezināju ar kādu ātrumu braucu. Tas, ka braucu ar BMW uzreiz nozīmē, ka vienmēr lidoju visur nereālā ātrumā? Arī jaunajā CSDD reklāmas kampaņā par agresīvu braukšanu ļoti uzkrītoši parādīta tikai viena – BMW markas automašīna, kas tikai kultivē cilvēkos stereotipus par BMW kā agresīvākajiem vadītājiem. Patiesībā pēc statistikas šajā ailē BMW nemaz nav pirmajā vietā.


Lai gan apzinājos, ka nedaudz pārsniedzu atļauto ātrumu un man netika izrakstīts sods, tomēr noskaņojums bija pamatīgi sabojāts. Nolēmu, ka labāk izbaudīšu vakaru un turpināšu domāt par Daci … tas ir … tobrīd man vajadzēja domāt par Ramonu, kas man atradās blakus krēslā.

Par mani

Šajā blogā es vēlos dalīties ar savas dzīves detaļām. Tev būs iespēja sakot līdzi manām pārdomām un uzskatiem, kā arī notikumiem, kuri risinās manā dzīvē. Lai ievērotu manu līdzcilvēku konfidencialitāti, tēlu vārdi manos stāstos tiek mainīti un pats izmantošu pseidonīmu Misters X.

ATRAŠANĀS VIETA

Riga, LV

Array

This error message is only visible to WordPress admins

Error: API requests are being delayed for this account. New posts will not be retrieved.

Log in as an administrator and view the Instagram Feed settings page for more details.